sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Evansu bojāeja


Tā bija ļoti auksta diena. Viņa lielais deguns bija nosalis, tāpēc tas bija kļuvis sarkans kā nogatavojusies zemene.Viņš gāja pa apsnigušo pļavu un pie sevis dungoja dziesmiņu par pasaules galu. Milzīgie zābaki gurkstēja ejot pa svaigi uzsnigušo sniegu. Skaņa bija kaitinoša un viņš sāka šļūkt. bet tas visu padarīja tikai trakāku. Vīrietis paklupa un iegazās arseju sniegā. Viņš pat nepaspēja piecelties, kad pēkšņi atskanēja skaļas gaudas. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja tuvojoties milzīgu melnu vilku baru. Uz baltā sniega viņi izskatījās pēc milžiem. Vīrietis pieslējās kājās un centās bēgt, bet vilki bija ātrāki. Zvēri piesteidzās viņam klāt, nogāza zemē un tālaikais jau bija slepkavība. Nē, precīzāk sakot, slaktiņš. Pēc kāda laika, kad vilki riedami devās prom, zemē mētājās apgrauzti kauli, ķermeņa daļas un sapluinītas drānas. Sniegs bija asiņains. Rego Evanss bija miris.

Rego Evansa sieva no rīta bija sastrīdējusies ar savu lielo, resno vīru, kurš viņa pēdējo divdesmit laulības gadu laikā bija pilnīgi pnicis. Viņai krita uz nerviem skaņa, ko izdvesa viņa nāsis,kad tās papletās un ievilka gaisu, viņa ieņīda ik brīdi, kad viņš runāja. Bet tas, kas notika šodien, bija pēdējais piliens. Rego Redžinalds Evanss bija aizmirsis nopirkt citronus viņas citronu kūkai. Citronu kūka bija galvenais viņas ēdiens šajā dienā. Šī diena bija reizi gadā. Un nu tā bija sabojāta. Regīna Evansa izgāja ārā no mājas, sadzirdēja vilku gaudas, riešanu, bet nelikās ne zinis un devās veikala virzienā. Viņa bija ļoti salīga, tāpēc bija satinusies neskaitāmās šallēs un pa virsu uzvilkusi vatētu jaku. Galvā adīta cepure. Kājās milzīgi zābaki. Regīna gāja pa apsnigušajām ieliņām un apstājās ielas malā, lai palaistu garām kādu kravas mašīnu. Pēkšņi sieviete sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī viņa jau gulēja uz ietves un ātri noasiņoja. Uz jaunās atraitnes galvas bija sašķīdusi milzīga, divdesmit centimetrus bieza un pusotru metru gara lāsteka, kas sadragāja viņas galvaskausu. Citronu kūka laikam šodien netiks ēsta.

Mazā, septiņus gadus vecā, Rozmarija Roze Evansa savā istabā klusi spēlējās ar savu jauniegūto Bārbiju, ko bija nolēmusi nosaukt par Ritu. Dažkārt Rozmarijai bija ļoti žēl, ka viņa ir piedzimusi ziemas vidū, kad ārā nevarēja rīkot pikniku vai dārza svetkus, kad visi varētu saģērbties kā meža fejas vai fauni un brīvdabā ēst citronkūkas. Tad mazā Roza nevarēja saprast, kur ir palikusi mammīte. Viņa tāpat bez jakas izskrēja ārā, turot rokās savu Bārbiju un sauca pēc mātes. Neviens neatsaucās. Tad Roza Roze skrēja uz pilsētas pusi pāri koka tiltiņam, kurš šķērsoja aizsalušo upīti. Septiņgadīgā meitenīte tā steidzās, ka nepamanīja izlūzušo dēli tiltiņa vidū un tieši iekāpa tajā iekšā. Izlūza vēl viens dēlis un meitene ielūza upītē. Plānais ledus salūza un Rozmarija noslīka, turot savu jauno bārbiju rokās.

Meadow
Karamellee
Zane

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru