sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

Kūperas ceļš uz skolu.

 Šī bija pirmā ziemas diena, kad beidzot bija sācis snigt. Sniegs, nedaudz slapjš un auksts, spēcīgi sitās Elizabetes Kūperas viegli nosārtušajā sejā, liekot viņas vaigiem palikt vēl sārtākiem. Vēl bija palicis tikai pēdējais pagrieziens, līdz viņa būs nonākusi savā skolā, bet, palūkodamās savā nelielajā rokaspulkstenī, Liza tik un tā sāka iet ātrāk. Līdz zvanam bija atlikušas desmit minūtes.
 Beidzot nokļuvusi skolas piesnigušajā pagalmā, viņa, neskatīdamās zem kājām, pakrita, aizķeroties aiz koka saknes, kas likās uzaugusi ne no kurienes. Juzdama sniegu aiz apkakles,  Elizabetes refleksi lika uzmesties zosādai.
- Ei, Kūpera! - kāds iesaucās, bet viņa īsti nesaprata, kas, jo nespēja saskatīt tik tālu, bet Elizabete tik un tā pielēca kājās, kratīdama ārā sniegu no piedurknēm un apkakles.
 Viņa turpināja skriet, beidzot nokļudama pie skolas apledojušajām kāpnēm un, nespēdama noturēt līdzsvaru, paslīdēja un nokrita. Iekliedzoties, viņas galva spēcīgi skāra zemi, Liza sajuta sāpes. Pēdējais, ko viņa sajuta, bija sniega pārslu patīkamie glāsti.

MORĀLE: Neiet uz skolu dzērumā, nespēsi saskatī, kas tevi sauc.

AUTORI: Rinalda un Luuna.

Evansu bojāeja


Tā bija ļoti auksta diena. Viņa lielais deguns bija nosalis, tāpēc tas bija kļuvis sarkans kā nogatavojusies zemene.Viņš gāja pa apsnigušo pļavu un pie sevis dungoja dziesmiņu par pasaules galu. Milzīgie zābaki gurkstēja ejot pa svaigi uzsnigušo sniegu. Skaņa bija kaitinoša un viņš sāka šļūkt. bet tas visu padarīja tikai trakāku. Vīrietis paklupa un iegazās arseju sniegā. Viņš pat nepaspēja piecelties, kad pēkšņi atskanēja skaļas gaudas. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja tuvojoties milzīgu melnu vilku baru. Uz baltā sniega viņi izskatījās pēc milžiem. Vīrietis pieslējās kājās un centās bēgt, bet vilki bija ātrāki. Zvēri piesteidzās viņam klāt, nogāza zemē un tālaikais jau bija slepkavība. Nē, precīzāk sakot, slaktiņš. Pēc kāda laika, kad vilki riedami devās prom, zemē mētājās apgrauzti kauli, ķermeņa daļas un sapluinītas drānas. Sniegs bija asiņains. Rego Evanss bija miris.

Rego Evansa sieva no rīta bija sastrīdējusies ar savu lielo, resno vīru, kurš viņa pēdējo divdesmit laulības gadu laikā bija pilnīgi pnicis. Viņai krita uz nerviem skaņa, ko izdvesa viņa nāsis,kad tās papletās un ievilka gaisu, viņa ieņīda ik brīdi, kad viņš runāja. Bet tas, kas notika šodien, bija pēdējais piliens. Rego Redžinalds Evanss bija aizmirsis nopirkt citronus viņas citronu kūkai. Citronu kūka bija galvenais viņas ēdiens šajā dienā. Šī diena bija reizi gadā. Un nu tā bija sabojāta. Regīna Evansa izgāja ārā no mājas, sadzirdēja vilku gaudas, riešanu, bet nelikās ne zinis un devās veikala virzienā. Viņa bija ļoti salīga, tāpēc bija satinusies neskaitāmās šallēs un pa virsu uzvilkusi vatētu jaku. Galvā adīta cepure. Kājās milzīgi zābaki. Regīna gāja pa apsnigušajām ieliņām un apstājās ielas malā, lai palaistu garām kādu kravas mašīnu. Pēkšņi sieviete sadzirdēja krakšķi un nākamajā mirklī viņa jau gulēja uz ietves un ātri noasiņoja. Uz jaunās atraitnes galvas bija sašķīdusi milzīga, divdesmit centimetrus bieza un pusotru metru gara lāsteka, kas sadragāja viņas galvaskausu. Citronu kūka laikam šodien netiks ēsta.

Mazā, septiņus gadus vecā, Rozmarija Roze Evansa savā istabā klusi spēlējās ar savu jauniegūto Bārbiju, ko bija nolēmusi nosaukt par Ritu. Dažkārt Rozmarijai bija ļoti žēl, ka viņa ir piedzimusi ziemas vidū, kad ārā nevarēja rīkot pikniku vai dārza svetkus, kad visi varētu saģērbties kā meža fejas vai fauni un brīvdabā ēst citronkūkas. Tad mazā Roza nevarēja saprast, kur ir palikusi mammīte. Viņa tāpat bez jakas izskrēja ārā, turot rokās savu Bārbiju un sauca pēc mātes. Neviens neatsaucās. Tad Roza Roze skrēja uz pilsētas pusi pāri koka tiltiņam, kurš šķērsoja aizsalušo upīti. Septiņgadīgā meitenīte tā steidzās, ka nepamanīja izlūzušo dēli tiltiņa vidū un tieši iekāpa tajā iekšā. Izlūza vēl viens dēlis un meitene ielūza upītē. Plānais ledus salūza un Rozmarija noslīka, turot savu jauno bārbiju rokās.

Meadow
Karamellee
Zane

Fabula par sparīgajām spelgoņirbītēm

Bija ziema. Sniga sniegs. Daudz sniga sniegs. Unikālās sniegpārsliņas viegli apsedza katra koka galotni un aizputināja mazās meža taciņas. Baklažānus vairs nevarēja izrakt. Arī burkāni bija beigušies, un mums vairs nebija, ko ēst.
Lūsis, atstādams gurkstošajā sniegā mazus pēdu nospiedumus, zagās pretī irbītes ligzdai. Tās bija dumjas un vienmēr dēja pašā ziemas spelgonī. Tas, protams, lūsim runāja tikai par labu. Vējš sašūpoja koku galotnes, un pamatīgs sniega vāls uzkrita tieši uz apsarmojušā purna. Irbīte iztrūkās no trokšņa un aizspurdza debesu plašumos, aiz sevis atstādama trīs mazas, raibas oliņas. Lūsis tuvojās ligzdai, bet, pirms vēl viņš paspēja apostīt olas, no citas puses kaķveidīgajam zvēram virsū metās cita irbīte - mazāka, bet krietni niknāka. Tas izrādījās uzmanības novēršanas manevrs.
Sarkani krāsotu purnu, lūsis devās tālāk savās gaitās, vēl joprojām skumdams par zaudētajiem baklažāniem. Tuvējā meža ielokā viņš ieraudzīja vēl trīs ligzdas. Bez pusdienām viņš noteikti nepaliks!
Pamanījušas tuvojamies bīstamo dzīvnieku, irbītes satraukti saskatījās. Viņu burvju nūjiņu maģija vēl nebija uzlādējusies! Irbītes atpazina savas māsas atstāto brīdinājuma zīmi uz lūša purna. Lūsis metās virsū putniņiem, bet ieskrēja varenas egles stumbrā, un, atgūstot samaņu, viņam rādījās 21 spelgoņirbīte. Tas nu bija par traku! Nospriedis, ka 21 pret vienu nav godīga spēle, lūsis aizvainots devās medīt kaut ko vieglāk noķeŗamu, piemēram, gliemežus.

Morāle: nevajag burvju nūjiņu, ja palīdzēs smadzeņu satricinājums!

Autori:
Ellena R. Landara ("Digitālo Neaizmirstulīšu lauka" autore)
Ingus Macats ("Koncertfīģeļa" autors)
Ane Laska ("Angel of Mine" autore)
Paloma Sonrisa ("Secreto del Mar" autore)

Vardes ziemā guļ.

Ārā ir ziema. Man salst kājas. Minkai atsalušas ķepiņas, bet Kniepiņa solijās sasildīt ar siltu tēju. Cerams, ka nenoplaucēs.

Kuņģis šķiet nemierīgs, baumo, ka drīz piemetīšoties verbālā ziemas caureja. Tā atšķiras no pavasara caurejas ar pavisam vienkāršu faktu, tas sasalst.
Bet tad jau labāk, kā teica Rowa, radošais aicietējums. Redz, ko nodara cilvēkiem ziema.
Drīz sola -30 grādu aukstumu. Diez, kas tad notiks. Minka saka, ka viņu nevarēšot izvilkt ārā ne par ko. Izskrēpēšot apmetumu, bet neiešot. Kniepiņa gan smagi pūš, apzinoties, ka BioFAK viņai atlaides nedos. Skumji, ka nelaimīgajiem studentiņiem nedod atlaides. Un viņiem nedod sedziņas un tējiņas, turklāt kojas ir pataloģiski auksas, jo vienmēr kāds aizmirst aizvērt logu. It īpaši dušās. Runā, ka tur šādā temperatūrā no krāna uzreiz lien ledus.

Galvenais, ja jums aizsalst labieriecības, atcerieties. NEIZMANTOJIET BISI! Tas novedīs tikai pie tā, ka varēsiet atcerēties laikus vairāk kā 10gadus atpakaļ, kad tādi caurumi bija atrodami katrā sevi cienošā un necienošā dzelzsceļa stacijā. Jau pa gabalu var just, kur atrodama stacija.

Teorētiski, laikam būtu jāmin kas par to, ka ir ziema, sniegs beidzot ir uzsnidzis. Bet redz kā notiek, auksti, tad atceramies to, kas ir siltāks.
Vispār brīnos, kā maziem sunīšiem šādā laikā neatsalst kuņģis. Nu vēders pa zemi velkas. asarā tad vēl tā, dubļi, bet tiek jau ir labāki, nekā aukstums, slapjums. Un ienākot iekšā vēl visādi brīnumi atrodas. Zemes paliekas, kāda cita suņa ekskrements, un visādi citādi zemes brīnumi.

Bites arī ziemā guļ, ja vien pie viņam nelien riebīgs bomzis necenšas viņam atņemt medu, kā rezultātā viņās iztraucē. viņas mirst varoņa nāvē, bet es ceru, ka viņš tika nodzelts līdz baltām pelītēm, tad manas asaras par mirušajiem kukaiņiem ir atriebtas.