Šī bija pirmā ziemas diena, kad beidzot bija sācis snigt. Sniegs, nedaudz slapjš un auksts, spēcīgi sitās Elizabetes Kūperas viegli nosārtušajā sejā, liekot viņas vaigiem palikt vēl sārtākiem. Vēl bija palicis tikai pēdējais pagrieziens, līdz viņa būs nonākusi savā skolā, bet, palūkodamās savā nelielajā rokaspulkstenī, Liza tik un tā sāka iet ātrāk. Līdz zvanam bija atlikušas desmit minūtes.
Beidzot nokļuvusi skolas piesnigušajā pagalmā, viņa, neskatīdamās zem kājām, pakrita, aizķeroties aiz koka saknes, kas likās uzaugusi ne no kurienes. Juzdama sniegu aiz apkakles, Elizabetes refleksi lika uzmesties zosādai.
- Ei, Kūpera! - kāds iesaucās, bet viņa īsti nesaprata, kas, jo nespēja saskatīt tik tālu, bet Elizabete tik un tā pielēca kājās, kratīdama ārā sniegu no piedurknēm un apkakles.
Viņa turpināja skriet, beidzot nokļudama pie skolas apledojušajām kāpnēm un, nespēdama noturēt līdzsvaru, paslīdēja un nokrita. Iekliedzoties, viņas galva spēcīgi skāra zemi, Liza sajuta sāpes. Pēdējais, ko viņa sajuta, bija sniega pārslu patīkamie glāsti.
MORĀLE: Neiet uz skolu dzērumā, nespēsi saskatī, kas tevi sauc.
AUTORI: Rinalda un Luuna.
Riktīgi forši! Gribam turpi! Tu uzrakstīji tieši to, ko es jūtu! Kad būs turpis?! Es pilnīgi viņu izjutu!
AtbildētDzēstOk, bet, ja nopietni, laba morāle. :) Pareizi, dzēruma labām nekur neiet. Un vispār labāk nedzert. Īpaši...
Kad būs turpinaajuma????!!!!!!
AtbildētDzēstVai vinja paarveertiisies par vampiiru?
Tu esi ideaaalaaa!!!!!!